Ādažu novads

Ādažu pagasta nams 1893. gadā. Mākslinieka Nikifa mūsdienās tapusi versija

Pirmie iedzīvotāji Gaujas lejtecē ieradās apmēram pirms 8 tūkstošiem gadu. To etniskā piederība ir nezināma. Savukārt 2. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras tagadējā Vidzemē ienāca baltu ciltis, te priekšā sastopot Baltijas jūras somu (sāmu jeb somugru) tautas. Ilgus gadsimtus somugru un baltu ciltis dzīvoja līdzās.

Gadsimtu gaitā Ādaži piedzīvojuši daudzveidīgas administratīvi teritoriālās pārmaiņas, tomēr iedalījuma pamatā vienmēr bijuši politiski vai saimnieciski apsvērumi. Vēstures dokumenti liecina, ka apdzīvotības pirmsākumi Ādažos meklējami plašākā apkaimē un krietni tālāk par mūsdienās zināmajām novada robežām. Ādažu vēsturiskais centrs, kādu to pazīstam mūsdienās, sācis veidoties vien 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā.

Pilsnovads

Kad 13. gadsimtā Latvijas teritorijā izveidojās Livonijas konfederācija, jaunie zemes saimnieki lietoja līdzīgu administratīvu teritorijas dalījumu, kāds pastāvēja viduslaiku Eiropā. Livonijā bija gan komturijas, gan fogtejas, turklāt fogteju parasti veidoja vairāki pilsnovadi. Ādaži bija ordeņa pils Salaspils fogtejā, un Ādažu pilsnovadu var uzskatīt par pirmo administratīvi teritoriālo vienību Ādažu vēsturē. Ādažu pilsnovads jeb Ādažu ordeņa pils pakļautībā esošā administratīvi saimnieciskā teritorija pastāvēja no 13. gs. līdz pat Livonijas ordeņa likvidēšanai 1561. gadā. Administratīvā teritorija būtiskas izmaiņas nepiedzīvoja arī 17. un 18. gadsimtā, vienīgi jēdziens “pilsnovads” 16. gadsimta otrajā pusē un 17. gadsimtā tika lietots arvien retāk, teritorijas apzīmēšanai vairāk lietoja nosaukumu “draudzes novads” (vācu: Kirchspiel, senvācu: kirspel). Draudzes novadu var uzskatīt par nākamo administratīvi teritoriālo vienību Ādažu vēsturē.

Dzirnavas

Kaut arī Indriķa hronika nepiemin Ādažus, ir droši, ka šeit apdzīvoto vietu ir dibinājis bīskaps Alberts. Daži vēstures pētnieki min 1204. gadu, kad uzceltas Neiermīles dzirnavas, diemžēl dokumentāri to nav iespējams pamatot. Dokumentos ir saglabājies zīmogs, uz kura rakstīts – Nimöhlen 1204 O M. Iespējams, tas ir bijis šīs vietas zīmogs. [28, 5. lpp.]
Par pirmo vācu piļu celšanu vēsta 13. gs. dokumenti un hronikas laikā, kad Zobenbrāļu ordenis nostiprinājās Daugavas un Gaujas lejtecē. 1209. gadā pastāvējusi ordeņa mītne Rīgas pilsētā, uzceltas Siguldas un Cēsu pilis, bet pieeju Rīgai sargājušas nocietinātas dzirnavas Ādažos, kurām blakus vēlāk uzcelta arī pils. [21, 22. lpp.] Tās nebija parastas dzirnavas, bet gan spēcīgs nocietinājums vietā starp trim ezeriem – Juglas ezeru, Ķīšezeru un Baltezeru. Šaurā vieta bija dabīgs šķērslis un veidoja sava veida vārtus uz Rīgu. Dzirnavu uzdevums bija kontrolēt uz Rīgu ejošo ceļu. Karojošo mūku brālība savai būvei deva vārdu – Jaunās dzirnavas.

Par vietvārda “Ādaži” izcelsmi

Par vietvārda Ādaži izcelsmi pastāv divas versijas. Pirmā, ka Ādažiem vietvārdu devusi Latvijas krāšņākā upe Gauja, kuras senais vāciskais nosaukums bijis Aa, reti sastopams bijis arī – Ada Flusing. Iespējams, ka Ada ticis savienots ar Vidzemes lībiešiem raksturīgo galotni “aži”. Vietvārdi ar izskaņām -aži, -uži, -iži (Ādaži, Aijaži, Ainaži, Antiži, Anuži, Eikaži, Jūdaži, Kainaiži, Ķirbiži, Kuiviži, Lembuži, Limbaži, Lugaži, Nurmiži, Pabaži, Ropaži, Rūstūži, Suntaži, Tiegaži, Vaigaži, Vangaži, Vidriži) tiek uzskatīti par somugru cilmes vārdiem, un, kā uzskata latviešu valodnieks Jānis Endzelīns, tā ir viena no lībiešu valodas locījuma formām. Līdzīgi skan arī virkne somugru ciemu – Honkasi, Villasi, Horvosi, Papusi, Kannisi, Salusi, vienīgi galotnēs te nav latviešu valodai raksturīgo šņāceņu (-ž, -š). Tiek uzskatīts, ka šo ciemu nosaukumi varētu būt darināti no lībiešu uzvārdu daudzskaitļa ģenitīva [13, 244. lpp.], proti, – pulciņš lībiešu, piemēram, uzvārdā Villasu, apdzīvojuši vienu noteiktu vietu.
Profesors Jānis Endzelīns savos pētījumos ir sniedzis ticamāku vārda Ādaži cilmes skaidrojumu [15, 91.–94. lpp.], tiesa, ar jautājuma zīmi, saistot to ar lībiešu vārdu ādøs ar nozīmi ‘tievs’, ‘šaurs’ un piebilstot, ka Neuermühlen baznīca un apdzīvotais miests atrodas uz zemes šauruma starp diviem ezeriem. Latviešu-lībiešu sarunvārdnīcā tiešām ir lībiešu vārds ādõz ar nozīmi ‘šaurs’ [16, 35. lpp.]. Visdrīzāk Ādažu pirmvārds ir cēlies no īpatnās šaurās vietas dabā, kas atrodas starp trim ezeriem – Juglas ezeru, Ķīšezeru un Baltezeru. Senatnē ģeogrāfiski šaurā vieta acīmredzot bijusi īpaša un lībieši tai devuši vārdu ādõz – šaurā apdzīvotā vieta.

Vērtīgi zināt. Par senajiem Alderu plostniekiem, Baltezera baznīcu, Rīgas Ūdensapgādes muzeju, Ādažu nosaukumu un citiem interesantiem faktiem – video.

Grāmata “Ādaži. Pagātnes dialogs ar tagadni”

Lai plašāk iepazītu mūsu novada vēsturi, aicinām izlasīt mūsu novada vēsturnieces, Vēstures un mākslas galerijas vadītājas Elitas Pētersones grāmatu “Ādaži. Pagātnes dialogs ar tagadni”. Grāmata cietos vākos ir iegādājama Valsts un pašvaldības vienotajā klientu apkalpošanas centrā, savukārt šeit jebkurš interesents var iepazīties ar grāmatas pilnu elektronisko versiju pdf formātā.

!Pārpublicējot saturu no grāmatas, obligāta saskaņošana un atsauce uz grāmatas autori Elitu Pētersoni un Ādažu novada domi, zīmējumiem – arī uz mākslinieku Nikifu!