VUGD Ādažu daļas komandieris Ģirts Forands: “Ugunsdzēsēja glābēja profesija ir aicinājums”

Šis gads mūsu novadā iesācies ar labām ziņām – šomēnes beidzot tiek atklāts Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) pagaidu depo Ādažos, Pirmajā ielā 42A. Īpašs šis laiks ir arī “Ādažu Vēstis” februāra numura personībai –  VUGD Rīgas reģiona pārvaldes Ādažu daļas komandierim Ģirtam Forandam – viņa pakļautībā būs 12 vīri, kuri turpmāk rūpēsies par ugunsdzēsības un glābšanas darbiem mūsu novadā.

Kādreiz bērniem visiekārojamākās profesijas bija policists un ugunsdzēsējs. Par ko Tu gribēji kļūt bērnībā?
Mans tētis un vectēvs arī bija ugunsdzēsēji, tāpēc bērnībā bieži gāju uz ugunsdzēsības daļu un kāpelēju pa mašīnām, bet tolaik intereses par šo profesiju man nebija. Mani vairāk interesēja kļūt par [lidmašīnas] pilotu vai lielas mašīnas vadītāju.

Interese par ugunsdzēsības un glābšanas dienestu parādījās vēlāk?
Kad pabeidzu vidusskolu, bija ieteikums no ģimenes pamēģināt šo profesiju. Pamēģināju, un tagad jau ir 21 gada stāžs dienestā. Pēc skolas absolvēšanas iestājos Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā, apguvu amatu un sāki attīstīt sevi šajā virzienā.

Pirmais izsaukums norūdīja psiholoģiski

Vai atceries savu pirmo izsaukumu, uzsākot dienestu?
Nokļuvu tādā ugunsdzēsības daļā, kas brauc uz ceļu satiksmes negadījumiem. Pirmajā izsaukumā devāmies uz smagu avāriju, kur diemžēl bija gājis bojā arī cilvēks. Taču tas man palīdzēja saprast, kā tam visam [psiholoģiski] tikt pāri. Pirmā pieredze man deva nopietnu rūdījumu turpmākajām gaitām profesijā.

Vai Tavi bērni arī izrāda interesi par ugunsdzēsēja un glābēja profesiju?
Jā, gan dēls, gan meita ik pa laikam atnāk pie manis paskatīties kā izskatās tehnika, interesējas kā man iet darbā.  Nevaru pateikt vai viņi nākotnē būs ugunsdzēsēji, tā būs viņu izvēle. Mana sieva arī ir ienākusi dienestā, šobrīd viņa strādā resursu un zvanu centrā, kas apkalpo 112 zvanus, koordinē resursus un izsūta uz notikumiem tehniku.

Vai sieva dienestā nokļuva Tavā ietekmē?
Viņa nolēma pamēģināt jau tad, kad es biju dienestā. Mēs noteikti neiepazināmies koledžā (smejas).

Ugunsdzēsējs – atbildīga un prestiža profesija

Kā Tu kopumā vērtētu interesi par ugunsdzēsēja glābēja profesiju mūsdienās?
Interese jauniešiem ir. Reizēm viņus no profesijas attur atalgojums, kas varētu būt lielāks, taču tiem, kuri vēlas kļūt par ugunsdzēsējiem, tas ir aicinājums – glābt cilvēkus, palīdzēt viņiem. Jābūt vēlmei to darīt. Tā nav parasta, taču prestiža profesija. Izjūtam, ka sabiedrība mums uzticas. Uzticību jānopelna ar darbu, tāpēc cenšamies nepievilt.

Ar ko jārēķinās jaunietim, kurš nolēmis kļūt par ugunsdzēsēju?
Ir normatīvie akti, kas nosaka dažādas prasības – ir jāiziet komisija, jāpārbauda fiziskā sagatavotība, arī jāizpilda normatīvi. Uzsākot dienestu, sākumā vēl ir atkāpšanās ceļš – desmit dienas ir iespēja saprast, kas šī ir par profesiju un vai viņš to vēlas turpināt. Protams, uzreiz neviens netiks sūtīts kādā bīstamajā zonā, taču būs iespēja pavērot notiekošo no cita līmeņa. Pēc sešiem mēnešiem, izturot pārbaudes laiku, cilvēks kļūst par pilntiesīgu ugunsdzēsēju glābēju. Pirmos trīs mēnešus jāapgūst ugunsdrošības un ugunsdzēsības programma koledžā, bet vēl trīs mēneši ir prakse darba vietā. Šajā laikā gan pats pretendents saprot vai viņš ir īstajā vietā, gan komandieris  izvērtē vai cilvēks ir gatavs darīt šo darbu.

Ir daudz tādu, kuri pārdomā?
Pirmajās desmit dienas jaunieši redz dienestu no iekšienes, kuru laikā saprot vai viņi vēlas to darīt un tālāk doties uz apmācību, vai tomēr vajag  pamēģināt spēkus citā jomā. Tāpat kā visos dienestos, arī šeit ir jaunieši, kas nav tik fiziski attīstīti. Reizēm pieviļ tas, ka cilvēks vienkārši nav spējīgs nokārtot normatīvus. Protams, mēs sakām, ka var uzlabot savu fizisko sagatavotību un nākt pēc pāris mēnešiem mēģināt vēlreiz. Ir tādi gadījumi, kad cilvēks ļoti vēlas kļūt par ugunsdzēsēju, uzlabo savu kondīciju, atgriežas un nokārto normatīvus.

Ikdiena dienestā – neparedzama, intensīva un  daudzveidīga

Dienestā esi pavadījis jau vairāk nekā 20 gadus. Kas ir izaicinošākais  profesijā?
Dienests man ir aicinājums –  palīdzēt cilvēkiem, novērst bīstamas situācijas. Katrs izsaukums ir savādāks, tie nav vienādi. Nekad nevar zināt, kāds izvērtīsies izsaukums, jābūt gatavam uz pilnīgi visu. Ir gan mierīgas, gan ne tik mierīgas dežūrmaiņas. Ja intensīvi nostrādāta visa nakts, pēc tam ir grūtāk atslēgties no iespaidiem.

Ikdiena var būt ļoti daudzveidīga, ņemot vērā, ka ne tikai dzēšat ugunsgrēkus, bet arī glābjat cilvēkus.
Tieši tā. Ir gan nelieli un lieli ugunsgrēki, gan dažādi glābšanas darbi – satiksmes negadījumos, glābšanā uz ūdens vai cilvēku meklēšanā mežā. Ne vienmēr iznākums ir pozitīvs, reizēm vairs nespējam palīdzēt. Psiholoģiski tas nav viegli, jo apkārt var būt arī [cietušā] tuvinieki, draugi vai ģimene, kuri ieradušies notikuma vietā. Tas nav vienkārši, bet ir arī pozitīvās puses – pēc veiksmīgi veiktiem glābšanas darbiem maiņu var noslēgt ar gandarījuma sajūtu.

Cik bieži Tev pašam nākas sastapties ar veselībai vai dzīvībai bīstamām situācijām?
Principā tas var notikt katrā dežūrmaiņā, taču mums arī ir savas iekšējās kārtības noteikumi – ko mēs drīkstam darīt, ko nē, un, kas ir jādara, lai mēs maksimāli izslēgtu šos riskus. Ja dienestā ir jauns darbinieks, tad bīstamajā zonā viņš dosies tikai ar pieredzējušu kolēģi. Jebkurā ugunsgrēkā var notikt neplānota situācijas attīstība, uzliesmot kādas vielas vai sprāgt gāzes balons. Līdzīgi ir glābšanas darbos, kur var būt kaut kādas stihijas, kas turpina attīstīties. Katrs darbinieks tiek aicināts pārdomāt riskus. Notikuma vietā riskus izvērtē komandieris, kurš nosaka, cik tālu drīkstam iet un kas ir jādara, lai neciestu dienesta darbinieki.

Kādi bijuši interesantākie gadījumi Tava dienesta laikā?
Ir bijuši lieli un nopietni ugunsgrēki, kur neskatoties uz aizsargtērpu un ekipējumu, jūti karstumu, kas ir lielāks nekā karsējoties pirtī. Interesanti ir glābšanas darbi mežā, kur tagad varam izmantot dronu tehnoloģijas, kas palīdz pazuduši cilvēku meklēšanā. Dienests attīstās, ekipējums un iespējas uzlabojas. Salīdzinot ar laiku pirms 20 gadiem, daudz kas ir mainījies, aprīkojumā  daudzas lietas nākušas klāt.

Atslodzi no darba rod dabā kopā ar ģimeni

Modernās tehnoloģijas no vienas puses atvieglo darbu, no otras – padara dienestu interesantāku.
Jā, arī daudz lietas ir jāapgūst. Tie, kuri ir dienestā, ir mērķtiecīgi un gatavi attīstīties, pilnveidojot savas zināšanas. Jebkuras tehnoloģijas uzlabo mūsu darba kvalitāti, ļaujot reaģēt ātrāk un kvalitatīvāk.

Vai dienestā ir bijuši arī  gadījumi, ko var skaidrot ar brīnumu, laimīgu gadījumu vai kādu augstāku spēku iesaisti?
Reizēm ugunsgrēkos cilvēki ir izglābti no tādas bīstamās zonas, kur šķitis, ka nevarēs izglābt, bet kaut kādā mistiskā veidā tas tomēr ir izdevies. Arī glābšanas darbos ir bijušas situācijas, kad izdevies cilvēku dabūt laukā no ūdens, sniegt pirmo palīdzību, atdzīvināt un nodot mediķu rokās. Meklējot pazudušus cilvēkus, reizēm viņi tiek atrasti pēc pāris dienām, kad jau šķiet, ka nebūs pozitīvs rezultāts, tomēr cilvēks ir izdzīvojis un sagaidījis palīdzību.

Kā Tu atslēdzies un atpūties pēc nogurdinošām maiņām?
Cenšos pavadīt laiku ar ģimeni tepat Ādažu novadā, kur mēs arī dzīvojam. Mums visapkārt ir skaista daba, tāpēc mēdzam doties izbraucienos ar velosipēdiem, pastaigāties, pabraukāt ar laivu gan pa tuvumā esošajiem ezeriem, gan Gauju. Reizēm uztaisām kādu pikniku pie dabas vai pamakšķerējam ar bērniem. Prieku sagādā laiks pie dabas un ģimenes lokā. Viens no maniem hobijiem ir drona pilotēšana un aero fotogrāfiju uzņemšana. Tas ir mijiedarbībā ar dienestu – hobija attīstīšana palīdz veiksmīgāk dronu izmantot arī darbā. Meža ugunsgrēku gadījumā var sekot līdzi kā notiek tā attīstība un labāk koordinēt darbus.

Jaunais depo ļaus operatīvāk reaģēt uz notikumiem

Mūsu novadā ilgi gaidīts notikums ir pagaidu depo atklāšana. Ar kādām sajūtām Tu pats kā struktūrvienības vadītājs to sagaidi?
Sajūtas ir patīkamas, taču priekšā ir daudz izaicinājumu, lai spētu nodrošināt manis vadītās struktūrvienības darbu, kvalitatīvus darba apstākļus saviem darbiniekiem.  Priecājos, ka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam sadarbībā ar Ādažu novada pašvaldību  ir radusies iespēja šo depo atvērt. Gaidām arī lielā depo atvēršanu pēc diviem gadiem, kad būs vairāk cilvēku un tehnikas vienību. Divu gadu laikā ir divi lieli projekti. Man ir gods būt klātesošam depo izveidē. Esmu pieņēmis šo izaicinājumu, jo uzskatu, ka es to spēju.

Cik liela būs Tava komanda?
Kopumā ap 12 cilvēkiem un viena tehnikas vienība, bet ar domu nākotnē izaugt lielākiem. Šobrīd nevaram uzņemt cilvēkus, jo tagad jāsāk strādāt un jānostiprina sava komanda, bet pavasarī noteikti aicināsim cilvēkus, kas vēlas kļūt par ugunsdzēsējiem, apmācīsim viņus. Maiņā būs trīs cilvēki – tas ir minimums, kas nepieciešams, lai kvalitatīvi veiktu pirmās darbības notikuma vietā un tad jau sagaidītu palīdzību no Rīgas vai Saulkrastiem. Ja ugunsgrēks tiek pamanīts laikus, tad šie cilvēki spēs to arī likvidēt. Katra minūte ugunsgrēkā ir svarīga. Lai arī ugunsdrošības noteikumos tiek norādīts, ka jābūt dūmu detektoram, tie joprojām nav katrā mājā. Protams, kopš noteikumu stāšanās spēkā ir uzlabojumi, mēs biežāk ierodamies uz ugunsgrēkiem to sākuma stadijā, kad to ir iespējams likvidēt nelielā platībā.

Tātad tie novadnieki, kurus interesē ugunsdzēsēja glābēja darbs, pavasarī var gaidīt informāciju par vakancēm dienestā?
Jā, sadarbībā ar pašvaldību informēsim iedzīvotājus par šādu iespēju. Informāciju par vakancēm publicēsim vairākos kanālos. Cilvēkiem, kuri dzīvo Ādažos, tas noteikti būs interesantāk un saistošāk nekā kādam, kurš varētu braukt no Rīgas strādāt šeit.

Kas Tavā darbā rada vislielāko pievienoto vērtību?
Gandarījumu sniedz tas, ka darbs ir izdevies. Patīkami ir arī tad, ja pēc notikuma kāds pasaka: “Vīri, paldies, jūs to izdarījāt”. Mēs riskējam ar savu dzīvību un palīdzam jebkurā gadījumā, taču pateicība un darba novērtējums no cilvēku puses vienmēr ir patīkams. Ir bijuši gadījumi, kad uzreiz varbūt nav bijusi iespēja pateikties, bet pēc tam cilvēki atnākuši uz mūsu ugunsdzēsības daļu un pateikuši paldies par mūsu darbu. Mūsdienās to dara biežāk nekā agrāk.

 

Ar Ģirtu Forandu sarunājās Jānis Pārums