Projekta Nr. 9.2.2.1./15/I/002 “Deinstitucionalizācija un sociālie pakalpojumi personām ar invaliditāti un bērniem” satvarā pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem ir iespēja saņemt savā pašvaldībā dažādus sabiedrībā balstītus sociālus pakalpojumus.
Rīgas plānošanas reģiona DI projekta pārstāve piedalījās sarunā ar biedrības “Rīgas pilsētas “Rūpju bērns”” valdes priekšsēdētāju Māri Grāvi, lai dalītos pieredzē, kādi tad ir pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem pieejamie pakalpojumi un kāda ir šo pakalpojumu nozīme cilvēka ar invaliditāti ikdienas dzīvē. Māris Grāvis jau ilgus gadus ir eksperts šajā jomā un viens no pakalpojumu sniedzējiem. Biedrība “Rīgas pilsētas “Rūpju bērns”” ir sabiedriskā organizācija, kas rūpējas par cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem un šobrīd ir nākusi talkā pašvaldībām – iesaistījusies pakalpojumu nodrošināšanā arī citās vietās Latvijā.
Pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem tiek sniegti vairāki pakalpojumu veidi – dienas aprūpes centri, grupu dzīvokļi, atelpas brīdis, specializētās darbnīcas un sociālās rehabilitācijas pakalpojumi.
Ļoti svarīgs pakalpojumu veids ir dienas aprūpes centri. To galvenais uzdevums ir nodrošināt aktivitātes, attīstošas nodarbības, spēju saglabāšanas nodarbības un vienlaikus palīdzēt saturīgi pavadīt dienu cilvēkiem, kuriem ir izteikta invaliditāte un kuri, iespējams, nevarētu iekļauties darba tirgū vai kuriem ir nepieciešama lielāka aprūpe un lielāks individualizēts atbalsts. Māris Grāvis: “Cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem ir dažādi, un atšķiras arī viņu funkcionēšanas spējas un invaliditātes pakāpe, tāpēc arīdzan pakalpojumi, kas tiek veidoti šī projekta ietvaros, ir ļoti dažādi. Tos pielāgo, ņemot vērā katra konkrētā cilvēka funkcionālo vai invaliditātes smaguma pakāpi. Tā rezultātā, piemēram, cilvēkiem ar smagākiem traucējumiem, kam ir izteikti arī, piemēram, garīga rakstura traucējumi vai funkcionāli traucējumi, tiek veidoti dienas aprūpes centri.
Arī šo pakalpojumu mērķis ir atslogot piederīgos saistībā ar aprūpes funkciju veikšanu, lai viņi varētu iesaistīties darba tirgū, strādāt, būt aktīvi un vienlaicīgi dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Jo lielākoties, ja ir jānodrošina 24×7 aprūpe, vecāki izkrīt no darba tirgus, no normālas dzīves cikla un tas ir grūti, apgrūtinoši, tāpēc dienas aprūpes centru uzdevums ir piedāvāt saturīgas nodarbības cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem.
Savukārt, cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem kuriem ir vairāk spēju vai kuru invaliditāte ir neliela vai kaut kādā veidā ierobežojoša, tiek piedāvātas specializētās darbnīcas ar mērķi sniegt jau konkrētas iemaņas noteiktos amatos vai profesijās, piemēram, veļas mazgātāja vai galdnieka palīga, vai konditora palīga profesijā vai citās palīdzošās nodarbēs ar nolūku, lai pēc šo specializēto darbnīcu apmeklēšanas vai pakalpojumu saņemšanas šiem cilvēkiem būtu iespēja iesaistīties darba tirgū vai izmantot apgūtās prasmes sevis nodarbināšanai un sava brīvā laika aizpildīšanai, radot kaut kādu pievienoto vērtību. Šie pakalpojumi ir vairāk paredzēti cilvēkiem, kuriem ir vidēji vai viegli attīstības traucējumi.
Paralēli šiem pakalpojumiem tiek veidots arī dzīvesvietas pakalpojums – grupu mājas vai dzīvokļi. Gadās, ka tad, kad cilvēki sasniedz pilngadību, viņu vecāki kļūst vecāki vai daudziem vecāku vairs nemaz nav. Lai nebūtu jādodas uz ilgstošas aprūpes institūciju (pansionātu), kas būtībā ir senioru aprūpes forma, tiek veidoti šādi grupu dzīvokļi. Šis pakalpojums nodrošina galvenokārt dzīvesvietu ar speciālistu atbalstu, lai dzīvokļa iemītnieki nenonāktu nepatikšanās vai grūtībās un vienlaikus varētu dzīvot sev vēlamā infrastruktūrā, pēc iespējas tuvāk radiniekiem vai savā pašvaldībā. Māris Grāvis skaidro: “Kā mēs zinām, ilgstošas aprūpes institūcijas ir izvietotas noteiktās vietās. Bieži vien cilvēkam, kurš, piemēram, dzīvo Cēsīs, agrāk bija jādodas uz ilgstošas aprūpes institūciju Grobiņā tikai tāpēc, ka Cēsīs attiecīga pakalpojuma nav. Tas nav korekti. Pateicoties dzīvesvietas pakalpojumam, šī jaunā dzīvesvieta tiek nodrošināta iespējami tuvāk līdzšinējai mājvietai, ar iespēju izvēlēties, kur cilvēks vēlas dzīvot, un vienlaikus ņemot vērā, ka šai personai tomēr ir invaliditāte un konkrētas vajadzības, kuru vajadzību piepildīšanai ir nepieciešams arī atbilstošs personāls.”
Dažreiz tas ir sociālais rehabilitētājs, kas palīdz nodarbinātības, finanšu vai kādos citos jautājumos. Ir gadījumi, kad ir nepieciešams arī aprūpētājs, piemēram, ja cilvēks pārvietojas ratiņkrēslā vai ir kādi izteiktāki funkcionālie traucējumi.
Papildus jau minētajiem pakalpojumiem, tiek veidotas arī īslaicīgās uzturēšanās mītnes jeb Atelpas brīža pakalpojums, ko var saņemt līdz 30 dienām gadā. Tos varētu raksturot kā sava veida viesnīcas pakalpojumus, kas paredzēti tieši cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem un būtu nepieciešami ļoti dažādās situācijās, piemēram, kad šo cilvēku aprūpētāji dodas atvaļinājumā vai varbūt nonāk slimnīcā. Dzīvē var visādi gadīties un var rasties nepieciešamība atstāt savu līdzcilvēku uzticamu cilvēku aprūpē. Tādos gadījumos tiek izmantots atelpas brīža aprūpes pakalpojums. Vienlaicīgi šis pakalpojums ir arī kā pirmais solis uz grupu dzīvokli. Jo arī pašiem aprūpējamajiem bieži vien nav vajadzīgo iemaņu un sapratnes par to, kā ir dzīvot patstāvīgi. Tāpēc gadījumos, kad kāds apsver domu par grupu dzīvokli, īslaicīgās uzturēšanās pakalpojums var kalpot kā pirmais posms, lai 30 dienas gadā izmēģinātu, vai es to varu, vai es to gribu un kā tas īstenībā ir.
Savukārt sociālās rehabilitācijas pakalpojumi ir mērķēti uz spēju atjaunošanu vai saglabāšanu, piemēram, ergoterapeita, fizioterapeita vai audiologopēda pakalpojumi, kas nodrošina noteiktu spēju saglabāšanu vai uzlabošanu. To mērķis ir arī nodrošināt, lai tad, kad cilvēks kļūst patstāvīgāks, tas daudzas dzīves funkcijas varētu veikt patstāvīgi un viņa invaliditātes sekas nepadziļinātos.
Māris Grāvis dalījās ar savu pieredzi: “Dienas aprūpes centrs ir ārkārtīgi nepieciešams pakalpojums. Piemēram, nesen ģimene, kas ļoti ilgstoši aprūpē savu nu jau pieaugušo bērnu ar garīga rakstura traucējumiem, uzzināja par iespēju apmeklēt šādus dienas aprūpes centrus. Viņi apmeklēja mūsu centru un uzsāka pakalpojumu saņemšanu. Gan ģimenei, gan pašam cilvēkam bija liels pārsteigums, cik ļoti mainījās viņa dzīve. Ja cilvēkam ir pienākumi, ja katru dienu ir jādodas kā uz darbu – savu dienas aprūpes centru, mainās arī viņa emocionālais stāvoklis, veselības stāvoklis, palielinās vajadzības sajūta, uzlabojas pašsajūta, un šis cilvēks būtībā iegūst tādu kā otro elpu. Ir samazinājušies gan depresijas izraisīti traucējumi, gan garastāvokļa traucējumi, un cilvēks ir daudz apmierinātāks ar dzīvi un laimīgāks. Vienlaikus arī vecāki ir ieguvuši laiku atgriezties darba tirgū, iestājušies nodarbinātības valsts aģentūrā un domā, kā risināt savu situāciju. Tas dod šiem cilvēkiem iespēju strādāt, viņiem vajadzēs mazāk pabalstu, būs iespēja pašrealizēties. Tas parāda, ka, lai gan dienas aprūpes centrs ir papildu pakalpojums, tas ir ļoti vajadzīgs. Savukārt, runājot par grupu dzīvokli un tā nepieciešamību, visspēcīgākais arguments varētu būt tas, ka neviens cilvēks diemžēl nav mūžīgs. Kā piemēru var minēt situāciju, kad pēkšņi mūžībā devās kāda jaunieša ar garīga rakstura traucējumiem vecāki, un, ja pašvaldībā šāda pakalpojuma nebūtu, viņa vienīgā alternatīva būtu aprūpes institūcija, kas atrodas ļoti tālu no viņa dzīvesvietas, brāļiem, māsām un citiem radiniekiem. Pateicoties pašvaldības iesaistei un grupu dzīvokļa piešķiršanai, šis cilvēks joprojām mierīgi dzīvo tajā pašā pašvaldībā, saņem tos pašus pakalpojumus, sazinās ar saviem radiniekiem un būtībā turpina dzīvot savu dzīvi.”
Dienas aprūpes centrā parasti tiek nodarbināts sociālais darbinieks, sociālais aprūpētājs un rehabilitētājs vai aprūpētājs atkarībā no tā, kas ir nepieciešams konkrētajiem centra apmeklētājiem. Gan dienas aprūpes centrā, gan specializētajās darbnīcās dienas kārtība tiek pielāgota strādājoša cilvēka ikdienas režīmam – cilvēki nāk no rīta kā uz darbu, notiek kopīgas sapulces, kopīga kafijas dzeršana, tad norisinās organizētas un strukturētas nodarbības spēju un iemaņu pilnveidošanai vai saglabāšanai, pēc tam ir pusdienas, tad notiek sociālās nodarbības, iespējams, kādas ekskursijas. Ir arīdzan sporta nodarbības, varētu būt arī, piemēram, kultūras pasākumi, muzeju apmeklējumi, ekskursijas, baseina apmeklējumi, kā iesaiste kopienas dzīvē, lai palīdzētu iekļauties un justies piederīgam plašākai sabiedrībai. Dienas aprūpes centru un specializēto darbnīcu apmeklētāji katru vakaru dodas mājās pie ģimenes vai uz grupu dzīvokli.
Grupu dzīvoklī ir sociālais darbinieks vai rehabilitētājs, kas palīdz risināt dažādas sociālas problēmas, piemēram, saistībā ar dokumentiem, finansēm un citiem jautājumiem, kā arī, ja nepieciešams, palīdz aizvadīt vakara gaitas, uztaisīt vakariņas vai sagatavoties nākamajai dienai. Grupu dzīvoklī ir iespējama lielāka neatkarība- iemītnieki paši sev gatavo ēdienu, paši lemj par savām vēlmēm un tiesībām, bet vienlaicīgi, ja nepieciešams, ir kāds, pie kā vērsties pēc palīdzības, lai kāds nenonāktu sliktākā situācijā nekā vajadzētu. No grupu dzīvokļiem klienti dodas gan uz patstāvīgu darbu, gan specializētājām darbnīcām un dienas centriem. Kāds mācās kādā mūžizglītības programmā, arī tas nav izslēgts, līdz ar to šie cilvēki būtībā dara to pašu, ko mēs visi. Viņu ikdiena ir tāda pati kā visiem citiem.
Deinstitucionalizācijas projektā tiek domāts par to, kādiem šiem pakalpojumiem jābūt, mainās attieksme, redzējums. Tas ir nepārtraukts izmaiņu, pilnveidošanas un attīstības process, lai ietu līdzi laikam un tendencēm. Deinstitucionalizācijas process ir milzīgs iespēju laiks, kas noteikti jāizmanto.
Šī publikācija tapusi ESF projekta Nr. 9.2.2.1./15/I/002 “Deinstitucionalizācija un sociālie pakalpojumi personām ar invaliditāti un bērniem” satvarā.
Foto: Freepik