Sporta ārsts Jānis Kaupe: “Ir gandarījums, ja svarīgākajā startā mans plāns nostrādā”

Carnikavietis Jānis Kaupe ir Latvijas Olimpiskās vienības ārsts, kurš pabijis jau trijās olimpiskajās spēlēs un gatavojas ceturtajām, kas nākamā gada sākumā notiks Pekinā (Ķīna). “Ādažu vēstis” aprunājās ar Jāni, jo viņš ir viens no mūsējiem, turklāt savā profesijā – starp vadošajiem speciālistiem Latvijā.

Tu esi dzimis Rīgā. Kad ar ģimeni pārcēlāties uz Carnikavu?
Tas notika piecu gadu vecumā, kad mums radās iespēja tikt pie dzīvokļa. Lai trīs paaudzēm nebūtu jāspiežas vienā Rīgas dzīvoklī, izmantojām šo iespēju. Pēdējā grupa bērnudārzā man jau bija Carnikavā, taču atmiņas par pārcelšanos ir labas. Man joprojām draugi no tā laika, šeit ir fantastiskas atpūtas iespējas, tuvu jūra, mežs un Gauja. Ļoti patīk!

Kā Tu nonāci līdz profesijas izvēlei?
Sporta ārsts, manuprāt, nav ārsts tā klasiskajā izpratnē. Tas ir kaut kas starp ārstu un izbijušu sportistu kā manā gadījumā – savulaik esmu nodarbojies ar riteņbraukšanu. Jābūt arī interesei par sportisko rezultātu, citādi sporta medicīnā nav ko darīt. Būs garlaicīgi un neinteresanti. Pēc vidusskolas pabeigšanas aizgāju mācīties uzņēmējdarbību Banku augstskolā, bet ātri sapratu, ka mani tā vide neuzrunā un nākamajā gadā iestājos medicīnas studijās Stradiņos. Jau astoņus gadus man ir sertifikāts sporta ārsta specialitātē.

Savu īsto nodarbošanos tātad atradi ne ar pirmo reizi. Vai medicīna Tevi interesēja jau iepriekš?
Godīgi teikšu, ka nē. Medicīna nekad nav bijusi kā variants, ko apgūt, taču man vienmēr ir bijusi interese par lietām, kas notiek dabā, tātad bioloģiju, kā arī fiziku un ķīmiju. Medicīna man bija kā izaicinājums, ka es to varu, jo studijas nav vieglas, taču es ļoti ar to aizrāvos. Cilvēka fizioloģija vispār ir fantastiska zinātne.

 

Ceļš līdz Latvijas Olimpiskajai vienībai

Savā ziņā var teikt, ka medicīnā nokļuvi nejauši. Kāds bija Tavs ceļš līdz Latvijas Olimpiskajai vienībai?
Medicīnas studiju otrajā un trešajā kursā man vēl nebija nojausmas, kurā virzienā es varētu specializēties. Tobrīd vēl nebiju pametis novārtā riteņbraukšanu, startēju amatieru līmenī un olimpiskajā vienībā veicu komplekso slodzes testu pie dakteres Dignas Jukmanes. Biju salasījies par fizioloģiju, mani ļoti interesēja treniņu metodikas, kā vajag pareizi trenēties un kādas izmaiņas tas muskuļos izraisa. Man uzreiz radās interesanta un aizraujoša diskusija ar dakteri, viņa bija pārsteigta, ka no tiem tūkstošiem, kuri iet uz pārbaudēm, kāds beidzot pārzina sporta fizioloģiju. Viņa mani uzaicināja pa vasarām nākt strādāt laboratorijā. Strādājot tur, ātri sapratu, ka mani interesē tikai viens – sporta medicīna. Man bija augsta motivācija [apgūt zināšanas], tāpēc arī mācīties nebija grūti. Vēlāk tiku iekšā rezidentūrā, turklāt ņemot vērā, ka vasarās biju strādājis LOV laboratorijā, uzreiz pēc sertifikāta saņemšanas mani šeit pieņēma darbā. Tieši tobrīd arī Latvijas bobsleja izlasei vajadzēja jaunu ārstu un [LOV galvenā ārste, šobrīd arī LOV vadītāja] Līga Cīrule tam izvēlējās mani.  Uzreiz izveidojās ļoti laba komunikācija gan ar izlases galveno treneri Sandi Prūsi, gan fiziskās sagatavotības treneri Jāni Ozolu. Kopā strādājam vēl joprojām.

Tu strādā tikai ar profesionāliem sportistiem vai arī pie Tevis iespējas tikt ir arī amatieriem?
Amatieri olimpiskajā vienībā noteikti var uztaisīt fiziskās slodzes testu pieraksta kārtībā, taču garantēt nokļūšanu tieši pie manis nevaram, īpaši ziemas periodā. Primāri es strādāju ar LOV sportistiem – bobslejistiem, riteņbraucējiem. Ja man jābrauc kopā ar sportistiem uz sacensībām vai nometnēm, tad, protams, neesmu LOV laboratorijā.  Esam trīs ārsti, kuri pieskata laboratoriju, un kurš tajā dienā ir uz vietas, tas arī strādā, jo visiem ārstiem ir paralēli pienākumi ar LOV sportistiem.

Pieminēji, ka strādā arī ar riteņbraucējiem, tātad arī ar citu carnikavieti Tomu Skujiņu.
Ar Tomu man ir ļoti cieša sadarbība. 22. septembrī kopā ar viņu, Kristu Neilandu, Emīlu Liepiņu un Mārtiņu Pluto dosimies uz pasaules čempionātu šosejas riteņbraukšanā. Šovasar ar Tomu bijām arī Tokijā, sanāk aizbraukt uz pasaules un Eiropas čempionātiem, ja sportists tobrīd ir olimpiskās vienības sastāvā. Ja nav, tad, protams, sadarbojamies, bet tā nav prioritāte. Uz pasaules čempionātu ar riteņbraucējiem varu doties, jo esmu par to vienojies ar Latvijas Riteņbraukšanas federāciju, turklāt dārgo izmaksu dēļ nupat tika atcelta viena bobsleja nometne Sočos.

Var noprast, ka bobslejs šobrīd ir prioritāte?
Tas ir jāskatās pēc situācijas. Ja jāizvēlas starp vasaras sporta veidu pārstāvjiem, kuriem tikko bija olimpiāde un ziemas sportistiem, kam drīz būs, tad ziemas  sportists šajā brīdī olimpiskajā vienībā ir prioritāte. Ja var apvienot rūpes par vasaras un ziemas sportistiem, tad mēs to darām, taču ņemot vērā tuvojošos Pekinas olimpiādi, akcents šobrīd ir uz LOV ziemas sastāva sportistiem.

Olimpiskās vienības sportisti un sadarbība ar Tomu Skujiņu

Kādi ir olimpiskās vienības sportisti? Ar visiem ir vienkārši sastrādāties?
Viņi ir tādi paši kā pārējie cilvēki – ar ļoti dažādiem raksturiem. Es varētu sākt raksturot visus cilvēku tipus, ko es zinu – un tieši tādi ir arī LOV sportisti. Jo ātrāk mēs [ārsti, LOV personāls] viņus atkožam, jo ātrāk varam panākt produktīvu sadarbību ar viņiem. Jāpielāgojas ir man, nevis otrādi. Sportistu lauzt nav pareizais ceļš, katram jāatrod pareizā pieeja.

Kāda tipa cilvēks ir Toms Skujiņš?
Toms ir ļoti komunikabls, atvērts, korekts, ar viņu ir viegli strādāt. Viņš ir viens no intelektuālākajiem sportistiem. Skujiņš pat nav tipisks sportists, viņš ir mazliet virs tā līmeņa. Mums ir vienkārši sastrādāties, jo arī viņam ļoti interesē fizioloģija, kā cilvēks funkcionē. Toms daudz ko zina vai arī es viņam to izskaidroju. Man nav piecreiz jāstāsta, jo viņam ir ļoti laba izpratne par lietām. Ir arī grūtāki varianti. Taču, ja sportists nepieņem Tavas idejas – atļauj viņam dzīvot, ja vajag, piepalīdzi. Ja var, lai izdara pēc saviem ieskatiem, un pēc tam jau redzēsim, kas tur sanāks. Sportistam nekad nevajag uzspiest savu viedokli, es jau nezinu vai konkrētajā situācijā mans viedoklis ir pareizs.

Ar Tomu runājat tikai par darbu vai arī ikdienišķām tēmām?
Riteņbraukšana un sports, protams, ir galvenā sarunu tēma. Mums abiem interesē sports, cilvēka fizioloģija, treniņi, to metodika. Mēdzam parunāt arī par sadzīviskām lietām, jo mums ir kopīgi draugi.

Triju olimpisko spēļu pieredze

Tev ir triju olimpisko spēļu pieredze. Vasaras un ziemas spēles droši vien ir grūti salīdzināt, īpaši ņemot vērā to, ka pēdējā olimpiāde bija ar stingriem ierobežojumiem.
Jā, esmu bijis Ziemas olimpiskajās spēlēs Sočos (2014.) un Phjončanā (2018.) un nupat aizvadītajā vasaras olimpiādē Tokijā. Vasaras olimpiskās spēles ir lielākas, plašākas, saulainākas. Ziemas olimpiādes ir skarbākas. Labi, ja ir ziema, bet bieži vien ir lietus, apmākušās debesis un tamlīdzīgi. Tas ir citādāk kaut vai tikai laikapstākļu ziņā vien. Vasarā arī sporta veidu ir vairāk, ir lielāka dažādība. Protams, Tokijas olimpiskās spēles bija atšķirīgākas arī ierobežojumu dēļ, taču izskatās, ka Pekinā būs vēl trakāk. Oktobrī Ķīnā aizvadīsim trīsarpus nedēļas garu treniņnometni – visa dokumentu kārtošana, vīzas, “Covid” protokoli ir ļoti sarežģīti. Tas, kā Eiropa strādā “Covid” sakarā ar gatavošanos sacensībām, ir ziediņi, ja salīdzina ar to, kas notiek Āzijā. Tur viss ir daudz stingrāk – visādi papīri, noteikumi, aplikācijas. Turklāt nedrīkst pat kļūdīties papīru aizpildīšanā. Ja tas notiek – paldies, vari nebraukt.

Cik Tev pašam olimpisko spēļu laikā sanāk redzēt to, kas tur notiek?
Ziemas olimpiādē praktiski visu laiku esmu kopā ar bobslejistiem. Šovasar Tokijā mana atbildībā bija riteņbraucēji un “Covid” lietu menedžēšana, mūsu delegācijā biju tā saucamais “Covid” oficieris. Ja ir laiks un iespējas, aizbraucu paskatīties citus sporta veidus, taču man nav obligāti to redzēt klātienē, pietiek arī ar televizoru. Ja es gribētu, varētu braukt, bet galvenais ārstiem un fizioterapeitiem maksimāli nosegt visus sporta veidus, tai skaitā kādam būt bāzes vietā, kur mēs dzīvojam, ja pēkšņi kādam sportistam ir nepieciešama medicīniska palīdzība. Vadoties pēc tā, cik mums ir darbaspēka, ir iespējas braukt vērot kādu sporta veidu vai palikt dežurēt bāzes vietā.

Sporta pieredze sporta ārsta profesijā

Savulaik esi nodarbojies ar riteņbraukšanu. Vai šobrīd vismaz amatieru līmenī arī sanāk startēt?
Ja gribētu, tad laiku atrastu, taču pietrūkst motivācijas. Līdz ar jaunās paaudzes ienākšanu ģimenē prioritātes ir mainījušās, arī laika resursi jāpārdala ne par labu saviem hobijiem. Pirms tam, protams, startēju. Savā labākajā sportiskajā formā es sevi varēju pieskaitīt pie 20-30 labākajiem kalnu riteņbraucējiem Latvijā. Tam nav nekā kopīga ar profesionālo riteņbraukšanu, līdz tam ir kā līdz Mēnesim, taču amatieru līmenī biju kaut kur pa vidu.

Kā sportista pieredze Tev palīdz sporta ārsta profesijā?
Tā ir ļoti nozīmīga. Varu daudz ko pamēģināt treniņu metodikā, lai saprastu ieguvumus. Zinu, kā lietot mūsdienu mērierīces, jaudas mērītājus, pulsometrus. Manā profesionālajā izaugsmē ļoti palīdzēja tas, ka es pats centos nopietni pieiet treniņprocesam, izanalizēt, kā viss darbojas. Tagad daudz labāk saprotu arī sportistus, mums ir vieglāk atrast kopīgu valodu. Uzvaras dēļ es esmu gatavs darīt daudz vairāk. Pieeja darbam ir tik sīka un niansēta, ka vienkāršs ārsts tam laiku netērētu. Sporta ārsts izdarīs visu, kam ir kaut neliela pozitīva ietekme uz rezultātu sacensībās. Esmu iemācījies, ka jāmēģina izdarīt visu, kas no manis ir atkarīgs. Ceļā uz rezultātu jāpaveic maksimums.

Tev ir intensīvs darbs. Cik daudz laika atliek draugiem un atpūtai?
Tagad tikšanās ar draugiem ir daudz retāk, jo visiem ir ģimenes un bērni. Protams, arī “Covid” ir piebremzējis socializēšanos, taču mana darba specifika ir tāda, ka arī mājās jāuzvedas atbildīgi. Ikdienā tomēr esmu regulārā kontaktā ar Latvijas izlases sportistiem.

Makšķerēšana kā meditācija

Kur Tu smelies enerģiju pēc grūtām darba dienām?
Nekur (smejas). Jāsagaida vakars, lai var iet gulēt un pa nakti uzlādēties.  Bet, ja nopietni, tad enerģijas cilvēkam ir tik, cik ir. Pa brīvdienām kaut ko var pārlādēt, bet uzdevums ir visu samenedžēt tā, lai enerģijas pietiek visam. Agrāk darbā biju kā traks, bet pēc darba mājās kā pussprādzis tārps vāļājos pa dīvānu. Tagad cenšos visu sakārtot tā, lai pietiek enerģijas gan darbam, gan mājām, pieeju visam profesionālāk – tik daudz neiztērēju sevi darbā, lai mazliet svaigāks būtu mājās.

Iepriekš pieminēji hobijus. Kādi tie ir?
Savā ziņā jau arī jaunās paaudzes ienākšana ģimenē ir hobijs. Visu, ko zinu, māku un saprotu, jāmēģina nodot tālāk. Ja sanāk, tad ideālā variantā reizi nedēļā uz pāris stundām aizbraucu pamakšķerēt – atslēgt domas un ne par ko nedomāt. Un pēc pāris stundu meditācijas atkal atgriezties ikdienā. Slikti ir tas, ka jaunajai paaudzei ir daudz vairāk enerģijas kā mums, pensīšiem (smejas).

Izcelt spīdīgo

Sportistiem galvenais ir panākumi un medaļas. Kas Tev kā sporta ārstam ir virsotne uz ko virzīties?
Man kā ārstam vajadzētu teikt, ka veselība ir pirmajā vietā, bet nevienu jau nevajadzētu mānīt – starp profesionālo sportu un veselību reizēm nav vienādības zīmes. Kaut kādas nelielas veselības problēmas, sāpītes ir praktiski visiem [sportistiem]. Tiesa, arī jebkuram vienkāršajam cilvēkam ir savas kaites – vienam sāp mugura, citam kāja. Es mēģinu atrast optimālu vidusceļu starp tiekšanos uz rezultātu un to, kas ir veselīgs vai kaitīgs organismam. Man kā sporta ārstam vienmēr ir gandarījums, kad es secinu, ka mans plāns nostrādāja. Medaļa ir atskaites punkts manā vērtību sistēmā. Vislielākais kaifs ir tad, kad Tu esi kaut ko izplānojis, tas ticis sistemātiski darīts, Tev bijusi ideja, kā vājo vietu padarīt stiprāku un galvenajā startā tas nostrādājis. Tas apliecina, ka esmu domājis pareizi, izdarījis pareizos secinājumus un, ja vēl beigās mēs izceļam kādu spīdīgo [medaļu], tas ir lieliski!

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Ar Jāni Kaupi sarunājās Jānis Pārums