Ballēties ļaudīm paticis visos laikos, tāpēc zaļumballe ir cauri laikiem izdzīvojis kultūras fenomens. Savulaik baznīca un zaļumballe bija divas galvenās satikšanās vietas. Vēsturiskās fotogrāfijās varam redzēt, ka vasarās Ādažu novada ļaudis ballējās zaļumballēs, bet ziemās – vecajā pagasta namā. Turklāt balles vasarās parasti notika novadu ciemos – Alderos; pie dīķa blakus Podnieku mājām; Garkalnē un citos ciemos. Ballēs parasti spēlēja pūtēju orķestris, un pirmā deja tradicionāli bijusi valsis.
Pētot, kādas dziesmas zaļumballēs Latvijā bijušas vispopulārākās, pētnieces Signe Pucena un Ieva Vītola noskaidrojušas, ka tās ir “Pie Dzintra jūras”, “Zilais lakatiņš”, “Es zinu, ka kādreiz man dārziņš būs”. Romantiskas bija ne tikai pastaigas muzikantu paužu laikā, notika arī saullēkta sagaidīšana un pavadīšana mājās. Nereti pēc balles tika rakstītas un sūtītas mīlestības vēstules un galu galā – rīkotas kāzas.
Ja dāma uzlūdza dejot, tad agrāk pastāvēja nerakstīts noteikums – pēc dejas atlūgt dāmu vismaz uz vienu vai, vēlams, divām dejām. Savukārt dāmām ar cieņu jāpieņem ikviens uzaicinājums uz deju. Atteikt kādam vīrietim deju un pēc tam tajā pašā dejā piekrist cita vīrieša uzaicinājumam ir ekstremāla rupjība, kas var novest pie tā, ka šo deju partneri uz deju vairs nelūgs neviens kungs.
“Balles tērps – katram pēc viņa gaumes, modes un iespējām. Katrā laikmeta tērps spoguļoja valkātāja prioritātes, cik konservatīvs vai liberāls bija cilvēks. Interesanti varēja saģērbties, arī neieguldot lielus līdzekļus – dāmas tolaik bija lielas rokdarbnieces!” stāsta vēsturniece Elita Pētersone.
Simtgades zaļumballe notiks katrā Latvijas pašvaldībā. Ādažu novadā ar Kultūras ministrijas un Ādažu Kultūras centra atbalstu balli organizē biedrība “Garkalnes Olimpiskais centrs”.
Foto – Ādažu muzeja arhīvs (Ādažnieki ballējas 20.gs. 20.-30.gados.)
Informācija pēc vēsturnieces Elitas Pētersones stāstījuma un “Latvijas Avīzes” izdevuma “Zaļumballe”.