Foto: Kristiāns Poikāns

Garupietis Dzintars Dreibergs: “Izšķirošos brīžos mūsu tautas vienotība ir neticama”

Visu laiku skatītākās latviešu filmas “Dvēseļu putenis” režisors Dzintars Dreibergs uz dzīvi Garupē pārcēlās tieši savas pirmās pilnmetrāžas filmas tapšanas laikā – lai sabalansētu darbu ar dzīvi un smeltos spēku dabā. Intervijā “Ādažu Vēstīm” mūsu novadnieks stāsta par ceļu līdz režisora profesijai, tās izaicinājumiem, kā arī atklāj, par ko būs topošā filma.

Atrada savu aicinājumu kinorežijā

Savulaik strādāji par revidentu un mārketinga direktoru, taču tad nolēmi kļūt par režisoru. Kas bija galvenais  iemesli, kāpēc tik kardināli mainīji savu nodarbošanos?
Ir labi, ja laicīgi sajūti bez kā īsti nevari dzīvot un ko vēlies darīt. Ja tas nenotiek ātri, tad bieži vien sanāk pastrādāt arī citās profesijās. Jāatzīst, ka jau sen biju mēģinājis kaut ko filmēt, lai iepriecinātu draugus, bet nekad nebiju domājis, ka tā varētu būt arī mana profesija. Tajā laikā galvenās profesijas bija ekonomists un jurists, kas varēja dot zināmu stabilitāti un drošību.

Tātad lēmums studēt uzņēmējdarbību tika pieņemts no praktiskā viedokļa?
Tas bija ļoti praktisks lēmums. Ar laiku sāku domāt, kas ir tas, kā dēļ ir vērts celties augšā agri no rītiem.

Pāreja no uzņēmējdarbības uz kinorežiju bija lēciens nezināmajā?
Savā ziņā bija, bet tas notika pakāpeniski, jo vispirms jau bija mācības. Uzreiz iespēju režisēt jau nemaz tik viegli nevar dabūt.

Aizraušanās ar filmēšanu bija pašiniciatīva vai kāds tomēr uz to pamudināja?
Kad strādāju par revidentu, iepazinos ar režisoru Viesturu Meikšānu, kurš arī tajā laikā strādāja auditorfirmā. Viņš pa režijas ceļu bija aizgājis jau dažus gadus iepriekš. Kad Latvijas Kultūras akadēmijā tika uzņemts pirmais režisoru kurss, Viesturs teica, ka man tur obligāti jāiet. Tā kā tieši tobrīd biju bezdarbniekos, tad padomāju – nu labi! Iesniegšu tās filmiņas, ko esmu taisījis tepat Carnikavā un Vecdaugavā. Kamēr citi droši vien iesniedza profesionāli filmētas filmas Maskavā, es gāju ar pārfilmētu “Ezīti miglā”, kur aktieru lomā iejutās mani draugi. Protams, draugiem tās filmas pēc tam tika rādītas. Galvenais, kāpēc filmēju, bija, lai radītu smieklus un priekus. Pēc tam sevi pieķēru pie domas, ka sāku ar to aizrauties. Kādā brīdī radās doma nofilmēt kaut ko bez runāšanas vai kaut no nopietnāku. Piemēram, nofilmēju “Kainu un Ābelu” – nez kāpēc man šķita, ka tas jāfilmē jūras kāpās. Domāju, ka manus agrīnos darbus diez vai kāds gribēs skatīties (smejas).

Sākotnēji tu darbojies īsfilmu žanrā, vēlāk dokumentālajā kino.
Savādāk toreiz jau nebija iespējams. Draugam bija videokamera ar kaseti, kurā varēja nofilmēt tieši stundu garu materiālu. Arī kameras baterija varēja izturēt stundu, līdz ar to nofilmēt pilnmetrāžas mākslas filmu tur nekādi nesanāca.

Mūsu stāsti ir interesanti un pamācoši arī pasaulei

Ideja par “Dvēseļu puteni” sabiedrībā virmoja jau ilgāku laiku. Kā tu līdz tam nokļuvi?
Par filmas režisoru kļuvu konkursa rezultātā. Tas stāsts ir tik nopietns, ka daudzi to ir gribējuši ekranizēt. Lasīju par to arī Ulda Pūcīša atmiņās. Cilvēki jau bija sapratuši, ka tāda filma ir nepieciešama, taču tas prasīja milzu saņemšanos daudzām instancēm, ka tas ir jāizdara. Latvijas kino ir traku entuziastu rokās, kas ir gatavi ieguldīt milzīgu laiku un darbu, zinot, ka nekāds finansiāls ieguvums tam nesekos. Uz tādiem cilvēkiem mūsu kino vienmēr ir turējies.

No sākuma līdz pirmizrādei pagāja ilgs laiks – seši gadi.
Jā, režisoram jābūt ļoti pacietīgam. Kino darbs sastāv no ļoti daudziem maziem ķieģelīšiem un katrs no viņiem var nobrucināt to lielo māju. Ja taisi sliktu izpēti, tas nebūs patiesi. Ja uzrakstīsi sliktu stāstu, tas nebūs interesants. Ja paņemsi sliktu aktieri, cilvēki nenoticēs. Ja izvēlēsies nepareizo mūziku, šķitīs, ka tiec vests pavisam citās emocijās nekā vajadzētu. Tajā tiek iesaistīti vairāki simti cilvēku, mūsu gadījumā – pat vairāk kā tūkstotis. Katram no viņiem ir nozīme, lai viss izdotos. Ir ļoti daudz filmu Holivudā, kas tagad iznāk, taču viņu sākums var būt pat padsmit gadus atpakaļ.

Ir bijis, ka izvēlies nepareizos ķieģelīšus?
Redzi, “Dvēseļu putenis” jau bija mana pirmā pilnmetrāžas filma. To, kā izdevās salikt ķieģelīšus, lai vērtē skatītājs. Latvijā, lai nokļūtu līdz savai filmai, konkurence ir milzīga. Tagad ir viens konkurss, kurā ir vairāk par 20 projektiem – katrs no šiem cilvēkiem cer, ka tieši viņiem būs iespēja izstāstīt savu stāstu. Tiem, kuriem jau kaut kas ir izdevies, protams, ir lielāka iespēja kaut ko izdarīt. Jaunam censonim sevis pierādīšana prasa laiku. Tas bija iemesls, kāpēc pirms tam nodarbojos ar dokumentālo kino. Tur var ļoti labi mācīties par to, kāda ir dzīve un cilvēki, filmējot to, kas pašam liekas būtisks un svarīgs. Ir ļoti daudzi cilvēki, kas tikai cer [ka viņus pamanīs].

“Dvēseļu putenis” tev pavēra jaunas iespējas?
Interesanti, ka tas ir ļoti nostrādājis tieši ārpus Latvijas, pasaulē. Latvijā mēs pieļaujam kļūdu, domājot, ka ko tad mēs… Grupa no Carnikavas ir teikusi, ka Eiropa mūs nesapratīs, lai gan realitātē ir tā, ka stāstot savus stāstus, mēs esam unikāli. Mēs atrodamies unikālā vietā. Tas, kas te vēsturiski ir noticis, ko mēs 50 gadus esam klusējuši un kādi mēs esam iesoļojuši kapitālismā – tas ir pamācoši un interesanti visai pasaulei, ja vien mēs to godīgi iepakojam un parādām. Mūsu filma bijusi jau vairāk nekā 50 valstīs, dublēta vairāk nekā 10 valodās. “Dvēseļu puteni” gribēja izrādīt ļoti daudzās valstīs, ieskaitot Ķīnu, Vāciju un Angliju, bet, protams, Covid mūs diezgan ierobežoja. Tagad jau visi skatās, kas būs nākamā filma no mūsu puses. Tikko bijām Kannu kinofestivālā.

Pirms “Dvēseļu puteņa” pirmizrādes izteici cerību, ka jauniešos filma iesēs patriotisma sēklu. Tavuprāt, tas ir izdevies?
Domāju, ka noteikti. Mūsu vēsturē ir daudz baltu un neizstāstītu lappušu, taču mēs neesam radušies tukša vietā. Bijis ļoti daudz cilvēku, kuri rūpējušies par to, lai mūsu valoda saglabātos, mēs šeit runātu latviski, lai šī būtu mūsu vieta un teritorija. Tiklīdz šos stāstus izstāsti, cilvēki sevi asociē ar kādu personāžu, kas principā bija tāds pats cilvēks, kurš no savas dzīves kaut ko ziedoja, nebija tendēts tikai uz pašlabumu, bet kaut ko sasniedza. Šie stāsti vienmēr aizrauj. Tas ļauj saprast, ka arī mēs šodienas Latvijā varam kaut ko darīt tās labā. Tas jau ir patriotisms – būt piederīgam šai vietai un vēlēties, lai tā kļūst tikai labāka mums un mūsu bērniem. Būsim reāli, šos patriotiskos stāstus mums neļāva stāstīt daudzus gadu desmitus, pēc tam pārejas periodā bija liela nabadzība, kad varbūt prioritātes bija citas. Tāpēc es cerēju, ka vecāki dos iespēju saviem bērniem noskatīties “Dvēseļu puteni”.

Jauno paaudzi tika mēģināts aizsniegt arī ar filmas rādīšanu skolās.
Jā, bet diemžēl dabūjām kovidu uz skolu rādīšanas laiku, taču daudzi filmu jau bija redzējuši kinoteātros. Ja kādam interesē, tad joprojām ir pieejama mājaslapa www.dveseluputenis.lv, kur ir pieejama notikumu laika skala. Bija prieks redzēt, ka vairākas skolas to bija izmantojušas arī savās projektu nedēļās.

Drīkstam noticēt, ka esam saimnieki savā zemē

Brīvības cīņas ir varoņu un vienotības stāsts. Mēs bieži dzirdam, ka tagad mūsos nav tās vienotības, ka mēs esam sašķelti. Kā tev šķiet?
Vienmēr savā tuvākajā tu redzēsi vairāk netikumu nekā tam, kurš dzīvo blakus ciemā.  Jāņem vērā, ka mēs kā latvieši esam apzināti šķelti. Visi šie mīti, ka latvietis latvieti kaut kur ievilks, nav radušies tāpat vien, tos mums ir stāstījuši un uzspieduši visu laiku. Jo mazāk ceļo pa pasauli, jo vieglāk tam ir noticēt. Tagad mēs redzam Ukrainas gadījumu un brīžos, kad mums jāiestājas par kaut ko ļoti būtisku un svarīgu, mūsu vienotība ir neticama. Vēl viena lieta, ka mēs esam salīdzinoši maza tauta, kas vienmēr mēģina atrast kādu interesantu veidu kā pielāgoties, bet pārmet savējiem, ka viņi nedara tā, kā mūsuprāt šķiet pareizi. Taču tā ir daļa no attīstības un meklējumiem, kas ir pilnīgi normāli. Tas bieži vien izskatās pēc ķīviņiem. Domāju, ka mums aizvien vēl ir ļoti daudz PSRS mantojuma, neuzticības, mītu. Lielāki dzīves izaicinājumi atgriež ticību sev un pierāda, ka mēs esam vienoti savās pamatvērtībās. Mums ir vēl tāls ceļš ejams, lai nepārmestu viens otram sīkumus un saprastu, ka mēs ejam uz vienu mērķi. Mēs drīkstam noticēt, ka šī ir mūsu valsts, kuru mēs drīkstam veidot, un mums nav par visu jājautā atļauja. Vēl kādai paaudzei jānomainās, lai to saprastu.

Arī par ukraiņiem pirms kara teica, ka viņi arī ir sašķelti, taču viņi ir pierādījuši pretējo.
Tieši tā. Taču karš ir visdegradējošākā lieta, kas var būt. Acīmredzot arī mēs kā kultūras cilvēki esam devuši par maz, lai būtu attīstījušies tik pietiekami, lai nevienam ākstam neienāktu prātā karš kā risinājums. Un, ja šāds āksts ir, lai viņam nebūtu sekotāju. Vienīgais veids kā izrauties no šī mūžīgā apļa, ir izglītība un garīgā attīstība, ko ļoti veicina tieši kultūra. Tā man ir kā motivācija, kāpēc ir vērts veidot šos stāstus. Lai mēs īstajā brīdī zinām, ka kāds vēsturē jau ir tam gājis cauri, kā arī saprastu sevi un savu spēku. Interesanti, ka visas šīs džipu, ēdināšanas un citas akcijas Ukrainas atbalstam, kas varbūt vairāk piestāv pirmās nedēļas romantismam, turpinās joprojām. Tas liecina, ka mēs neesam kaut kādi impulsu palīdzētāji, tas mums rūp un sāp.

Vai var vilkt  paralēles arī ar atmodas laiku?
Jā! Diemžēl Latvijā ir daudz vārdu, kas nonivelēti un ko ir grūti teikt skaļi, bet es laikam nebaidītos atzīt, ka šobrīd notiekošajam ir paralēles ar atmodas laiku. Tas ir vēl viens pagrieziena punkts, lai saprastu, ka mēs esam saimnieki savā zemē un cilvēki mums apkārt justos tāpat. Daudz kas notiek soli pa solim, bet ir arī izrāviena brīži un šis ir viens no tiem. Mēs daudzi iekšēji cerējām, ka nekas tik dramatisks šajā laikā nevar vairs notikt. Tagad mēs redzam sevi. Mēs esam ļoti atbalstoši un caur to iegūstam spēku, kas ir pietrūcis līdz šim – spēt nebaidīties, beigt izpatikt, iestāties par savu valodu un valsti. Un tas nav uzbrauciens cilvēkam, kurš nemāk latviešu valodu, bet gan palīdzība viņam ātrāk kļūt par daļu no mūsu sabiedrības. Grūtos brīžos mēs spējam progresēt pareizā, attīstošā virzienā. Ticu, ka mēs šajā laikā esam palikuši stiprāki.

Būtībā šis laiks ir vēl viena iespēja mums kā nācijai, tāds kā kļūdu labojums?
Ir skaisti iedomāties, ka visas lietas notiek uz burvju mājienu. Pēc smagām traumām paliek sekas. Nevari atmosties un pēkšņi kļūt strādīgs un godīgs [ja tāds iepriekš neesi bijis], diemžēl tie velni un dēmoni turpina būt tevī. Protams, pēc atmodas laika daudziem bija vilšanās. Nesen, vēl pirms kara, pagājušā gada novembrī ar “Dvēseļu puteni” bijām Ukrainā un ukraiņos varēja just mūsu deviņdesmito gadu otrās puses sajūtu. Viņiem bija licies, ka atnāks [Ukrainas prezidents Volodimirs] Zelenskis un visu sakārtos vienā mirklī. Tā tas nenotiek. Taču tas likās tik atpazīstami – mēs arī cerējām, ka viss notiks ātri, te nebūs tik daudz to zemisko cilvēku, kuri izmantos situāciju brutālam pašlabumam. Mūsu tauta ir tāda pati kā visas citas – kaut kāda tās daļa vienmēr būs nelieši. Daži no tiem diemžēl tiek arī pie varas un iespējām.

Jaunākā filma – stāsts par leģendas dzimšanu

Kādi stāsti, kurus noteikti būtu jāizstāsta, tev vēl ir padomā?
Lietas, ko gribas izstāstīt, ir ļoti, ļoti daudz, un ceru tās realizēt savas dzīves laikā. Mums ir daudz spēcīgu cilvēku, kuri veidojuši Latviju. Tagad mēs ķeramies klāt pie padomju laika stāsta par Latviju – par meitenēm, kuras tajā brīdī pārvarēja daudzas grūtības un nodibināja basketbola komandu “TTT Rīga”, kas joprojām ir pasaulē unikāla ar saviem sasniegumiem (laika posmā no 1958. līdz 1987.gadam par “zelta meitenēm” dēvētā komanda tikai ar Latvijā izaugušu spēlētāju un treneru spēkiem 21 reizi uzvarēja PSRS čempionātā, 18 reizes Eiropas valstu čempionvienību kausā, sešreiz ar Latvijas PSR vārdu izcīnot arī pirmo vietu PSRS tautu spartakiādēs – autora piezīme). Neviens un nekad nav uzvarējis tik daudz, bet tie bija pilnīgi citi apstākļi, kuros kaut ko pierādīt.

Uz jau pieminēto Kannu kinofestivālu devāties prezentēt savu šo filmu?
Jā.

Pēc nosaukuma “Lācis un Cālis” sākotnēji to grūti asociēt ar basketbolu (darba pilnais nosaukums gan būs “Lācis un Cālis. TTT Leģendas dzimšana” – aut.).
(sirsnīgi smejas) Bija tāda meitene kā Dzidra Uztupe-Karamiševa, kuru nepiedodami daudzi nemaz nezina. Pat es, neskatoties uz to, ka daudz gadus spēlēju basketbolu, viņu nezināju. Viņas iesauka bija Cālis (to viņai jau bērnībā iedeva mamma – aut. piez.). Mēģināsim izstāstīt viņas iedvesmojošo dzīvesstāstu. To, kas filmā ir lācis, uzzināsiet, noskatoties filmu.

Šo var uzskatīt par Tavu otro pilnmetrāžas filmu, taču esi bijis iesaistīts vēl vienas mākslas filmas tapšanā, arī saistībā ar basketbolu – par pirmajiem Eiropas čempioniem basketbolā “Sapņu komanda 1935”.
Paldies Aigaram Graubam, ka viņš man deva iespēju, filmas basketbola daļu pilnībā uzticot man. Plānoju, kā viss notiks, kurš un kā gūs punktus, lai skatītājiem būtu īstā sajūta. Bija zināmi režisoriski izaicinājumi, jo Latvija spāņus finālā tomēr apspēlēja diezgan pārliecinoši, bet no tā vajadzēja uztaisīt stāstu, lai pie televizoru ekrāniem nav garlaicīgi (smejas). Tur bija daudz izaicinājumu. Šeit atkal atgriežamies pie personībām – cik daudzi pirms tam zināja [treneri Voldemāru] Baumani, [tā laika izlases līderi Rūdolfu] Jurciņu un pārējos, kuri tik skaļi pieteica Latvijas vārdu? Tas ir kā Pelnrušķītes stāsts. Ļoti ceru, ka šīs filmas palīdzēs basketbolam un sportam ieņemt nozīmīgu un iedvesmojošu lomu bērnu un jauniešu vidū.

Spēcina sevi dabā

Pēc lieliem projektiem vai notikumiem, piemēram, sportā vai mākslā mēdz iestāties tukšuma sajūta, jo ieguldīts daudz laika un enerģijas, un nav skaidrs, kur virzīties tālāk. Kā bija tev pēc “Dvēseļu puteņa”?
Svarīgi nojaukt kaut kādas ilūzijas. Kino mēdz būt tā – izdari darbu, parādi ekrānā to pusotru stundu un kāds pasaka: “Eh, kaut kas nav” (smejas). Tie bija seši gadi, kurā strādāju visu laiku, būdams sasprindzinājumā – vai tam darbam būs kāda nozīme, vai nepalikšu kādam parādā lielas summas un vai man dotā uzticība pēkšņi nepazudīs. Sasprindzinājums pēc tam ilgi nelaiž vaļā tieši emocionālā ziņā. Grūti pēc tam atgriezties ritmā, kaut ko atkal darīt. Tas ir emocionāls pārgurums. Daudzi saka, ka svarīgi lekt iekšā kaut kādos jaunos darbos, bet man personīgi svarīgāk bija pļaut zāli un censties lēnām atgriezties vispār pie vēlmes kaut ko darīt.

Paiet mazliet maliņā, lai pēc tam ar jauniem spēkiem atgrieztos darbā?
Jā, šī projekta laikā arī pilnībā pārcēlos uz dzīvi Garupē Carnikavas pagastā. Bērnībā te pavadīju vasaras, bet vēlāk sāku strādāt un dzīvot. Te ir jūra un meži, kas dod balansu ar to lielo cilvēku daudzumu, kas ir Rīgā. Periodā pēc filmas daba mani ļoti spēcināja. Arī tagad cenšos gandrīz katru dienu aiziet līdz jūrai.

Pieminēji zāles pļaušanu un pastaigas. Kā vēl relaksējies pēc darba?
Kādreiz spēlēju basketbolu, bet pēc 30 gadu vecuma spēlēt basketbolu ir ļoti slikti, ja negribi nepārtraukti klibot (smejas). Tagad savu prieku esmu atradis pludmales volejbolā, ko var spēlēt basām kājām smiltīs un svaigā gaisā.

 

Ar Dzintaru Dreibergu sarunājās Jānis Pārums