Riteņbraucējs Toms Skujiņš: Vienmēr ar prieku uzvelku Latvijas sarkanbaltsarkano kreklu

2020. gada Carnikavas labākajam sportistam un Latvijas labākajam riteņbraucējam šis gads bijis raibs un piepildīts – uzvara Latvijas čempionātā gan individuāli, gan grupas braucienā, panākums Baltijas čempionātā, starti pasaules čempionātā un olimpiskajās spēlēs, kārtējā dalība pasaules prestižākajā daudzdienu velobraucienā “Tour de France”, debija vēsturiskajās Parīze – Rubē sacensībās  un kāzas ar mīļoto sievieti. Vismaz 10 mēnešus gadā viņš ir ārpus Latvijas, taču vienmēr ar prieku atgriežas dzimtenē. “Ādažu Vēstis” novembra numura personība ir Toms Skujiņš – ne vien Carnikavas, bet arī visa Ādažu novada lepnums!

 

Sportā ievilka Jānis Kaupe

Ar riteņbraukšanu sāki nodarboties diezgan vēlu, taču tas nav liedzis sasniegt lieliskus panākumus.
Ja salīdzina ar lielāko daļu riteņbraucēju, kuri startē pasaules tūrē, tad vēlu, taču Latvijā tā nav neierasta lieta. 15 gadu vecumā, kad kāds carnikavietis mani aizvilka uz sacensībām, tas arī sākās.

Tu runā par pašreizējo Latvijas Olimpiskās vienības ārstu Jāni Kaupi?
Jā, vaininieks bija Jānis. Viņš joprojām ir ļoti dziļi sportā un nekad neatsaka man padomu, palīdzot kā vien var.  Viņš ar mums [riteņbraucējiem] bija gan olimpiskajās spēlēs, gan pasaules čempionātā, bez viņa būtu krietni sarežģītāk. Jānis vienmēr parūpējas par to, lai viss ir savās vietās un cilvēki zina, kas viņiem jādara, lai varētu sasniegt vislabāko rezultātu.

Kāzas sezonas laikā, medusmēnesis – pēc sezonas

Šobrīd tev sezona jau ir beigusies, taču joprojām esi Amerikā. Kāpēc?
Kopā ar sievu ceļojam pa štatiem, apciemojot viņas sen neredzēto ģimeni un draugus. Cenšamies izbaudīt laiku kopā, jo sezonas laikā tas ir diezgan saraustīts – visu laiku ir nometnes, sacensības. Šis ir laiks, kad varam būt kopā katru dienu. Parasti pārāk daudz neceļojam, šogad ir nedaudz savādāk. Esam noīrējuši busiņu, kas pārveidots par māju, tāpēc nav katru dienu jākravā koferi. Laba iespēja būt dabā, atpūsties, kāpt kalnos.

Savu draudzeni Ebigeilu par sievu apņēmi augustā. Šis jums būtībā ir medusmēnesis!
Tieši tā, šo laiku izmantojam kā medusmēnesi, jo sezonas laikā tādas iespējas nebija.

Jūs apprecējāties nevis pēc sezonas beigām, bet laika posmā starp olimpiskajām spēlēm un pasaules čempionātu. Kāpēc tāda izvēle?
Daudzi riteņbraucēji, protams, precas sezonas beigās, bet manuprāt foršāk tomēr ir svinēt kāzu jubilejas augustā nevis oktobrī vai novembrī. Vienmēr var atrast pāris nedēļas sezonā, kur nav tik ļoti jākoncentrējas uz treniņiem. Zinājām, ka sezonas otrā puse nebūs tik intensīva kā pirmā, tāpēc atradām brīvu laika posmu starp olimpiādi un pasaules čempionātu.

Kad plāno doties uz Latviju?
Visdrīzāk Latvijā būšu tikai uz Ziemassvētkiem. Gada laikā dzimtenē esmu varbūt divus mēnešus. Šogad Latvijā biju aprīļa beigās, maijā un jūnijā, arī vairākas dienas augustā.

Sezonas laikā tev sanāk daudz ceļot. Kura šobrīd ir tava pastāvīgā dzīvesvieta?
ASV nebiju apmeklējis divus gadus, tāpēc cik vien ilgi var, pirms komandas treniņnometnes mēģinām uzturēties šeit. Galvenā dislokācijas vieta šobrīd ir Andora.

Šogad tu uzvarēji Latvijas čempionātā gan individuālajā, gan grupas braucienā, kas vienlaikus bija arī Baltijas čempionāts.
Latvijā startēju divās sacensībās, abās uzvarot, par ko, protams, ir liels prieks. Žēl, ka nebija citu startu, jo parasti Latvijā startēju biežāk.

Maijā gan tu nobrauci arī kalnu divriteņu (MTB) maratona individuālo braucienu Krimuldā.
Šī gada sākumā sacensības nebija atļautas, tāpēc tas tika organizēts kā individuālais brauciens, kur  speciāli nomarķētā trasē varēja nobraukt uz ātrumu. Trase nebija slēgta, līdz ar to bija jābūt uzmanīgam un jārēķinās, ka tajā var būt arī citi cilvēki. Izmantoju to kā treniņu – no Carnikavas aizbraucu līdz trasei, nobraucu to un minos atpakaļ uz Carnikavu. Tas bija garš brauciens, kura vidū es izmantoju iespēju pārbaudīt, kā man ripo mežā.

“Carnikavas kalnu karalis”

Šogad iznāca filma par tevi “Carnikavas kalnu karalis”. Pastāsti par šo pieredzi.
Šķiet, ka par šo ideju sākām domāt 2019. gadā. Režisors Roberts Vīksne filmu veidoja pāris gadus, intervējot cilvēkus, kuri saistīti ar mani, un sekojot līdzi manām gaitām. Diemžēl nesanāca nofilmēt sacensības, jo pandēmijas dēļ tām piekļūt bija ļoti sarežģīti un viss tika uzlikts uz pauzes, taču kopumā man ir liels prieks par to, kā Robertam visu izdevās salikt kopā. Pēdējie kadri tika nofilmēji šajā pavasarī, kad Roberts bija atbraucis uz Andoru, no turienes ir daudz skaistu skatu.  Manuprāt, filma ir izdevusies, un, cik esmu dzirdējis no citiem – atsauksmes ir labas. Forša filma!

Filmas ideja radās kontekstā ar tavu sniegumu 2018.gadā, kad vairākus posmus biji līderis prestižā velobrauciena “Tour de France” kalnu karaļa ieskaitē?
Taisnība! Filmas nosaukums tieši tāpēc arī tāds ir, jo spēju noturēt kalnu karaļa līdera krekliņu savā īpašumā sešus posmus pēc kārtas.

Olimpiskās spēles, pasaules čempionāts un debija Parīze – Rubē velobraucienā

Šogad piedalījies savās otrajās olimpiskajās spēlēs, izcīnot 22. vietu. Tavs mērķis bija pacīnīties par kādu no medaļām, bet cik tas bija reāli, esot trasē?
Izcīnītā vieta Tokijā mani apmierina. Vienmēr gribas labāk, cīnīties par kādu bleķa gabalu, taču šajā gadījumā trase bija ļoti smaga un nebija īsti piemērota man. Pēdējais kalns mazāk nekā 40 kilometrus pirms finiša bija ļoti stāvs. Zinājām, ka pirms kalna jāmēģina atrauties, iegūt pārsvaru, lai kalnā varētu izdzīvot cīņā ar vadošajiem riteņbraucējiem. Diemžēl sacensības neizvērtās tādā dinamikā, lai to varētu realizēt un kalna pakājē piebraucām ar visiem kopā. Kalna galā biju kopā ar tādiem braucējiem, kuriem parasti kalnos netieku līdzi.

Pasaules čempionātā, kas notika septembrī, arī mērķēji uz vietu labāko divdesmitniekā, taču beigās finišēji 60. pozīcijā.
Pasaules čempionātā, iespējams, ka taktika nebija pareizākā, jo uz rezultātu mēģināja iet gan Emīls Liepiņš, gan es. Bez palīdzības no malas, tehniskā personāla, rezultāts būtu vēl sliktāks. Federācijas nodrošinātais atbalsts bija neatsverams. Bija iespēja cīnīties par divdesmitnieku, bet, kad sapratu, ka tas neizdosies, tad vairs nav tik svarīgi, vai tā ir 40. vai 60. vieta.

Debija velobraucienā Parīze – Rubē droši vien bija pavisam atšķirīga pieredze no citiem startiem, ņemot vērā lietu un dubļus?
Parīze – Rubē ir kaut kas tāds, ko es vienmēr esmu gribējis nobraukt. Pirmajā gadā, kad piedalījos “Tour de France”, braucu arī pa dažiem Parīze – Rubē sektoriem. Taču tas ir pavisam kaut kas cits. Tas bija viens no pieciem monumentiem, tagad esmu nobraucis visos piecos (piecas nozīmīgākās klasiskās vienas dienas sacensības, sauktas par “pieminekļiem”: Milāna – Sanremo, Flandrijas tūre, Parīze – Rubē, Ljēža – Bastoņa – Ljēža un Lombardijas tūre – autora piezīme). Šis gads paliks atmiņā daudziem – Rubē pēdējo reizi dubļainas sacensības bija pirms 19 gadiem.

Vairāk nekā 30 000 kilometru gadā

Jau pieminējām pasaules prestižākās daudzdienu riteņbraukšanas sacensības “Tour de France”, kurās šogad startēji jau ceturto reizi. Kurš no šiem gadiem Francijas tūrē tev pašam šķiet visveiksmīgākais?
Visspilgtāk atmiņā palicis pirmais gads, jo tad viss bija jauns un nepazīstams. Toreiz arī līdzjutēju skaits trases malā bija nesalīdzināmi lielāks kā šogad, kas ir tikai loģiski visu ierobežojumu dēļ. Rezultātu ziņā visapmierinātākais esmu par iepriekšējo (2020.) gadu, kad vienā no posmiem izcīnīju otru vietu. Tas man deva pārliecību, ka varu cīnīties arī par uzvaru, ne tikai vietu desmitniekā.

Esi startējis divos no trijiem prestižākajiem daudzdienu velobraucieniem – “Tour de France” (2018. – 2021.) un “Vuelta a Espana” (2017.). Vai varam sagaidīt tevi arī “Giro d’Italia” trasē?
Noteikti! Itālijā gribēju braukt jau šogad, taču ar komandu izlēmām startēt “Tour de France”. Redzēsim, kāda būs situācija pirmajā nometnē pirms gaidāmās sezonas, taču domāju, ka, ja ne nākamgad, tad aiznākamgad vai vēlāk “Giro d’Italia” piedalīšos.

Cik liela ir tava ietekme sacensību izvēlē?
Sportistam jābūt motivētam startēt sacensībās, kurām viņš tiek pieteikts, pretējā gadījumā rezultāti nebūs tādi, kādus gribētu. Tā ir abpusēja vienošanās starp komandu un riteņbraucēju, izvērtējot, kur labāk startēt.

Francijas tūrē trīs nedēļu laikā jānobrauc aptuveni 3500 kilometru. Kā organisms spēj atjaunoties pēc tādām slodzēm?
Itālijā un Spānijā ir diezgan līdzīgi, nedaudz atšķiras tikai kilometri un augstuma metri. Kopējā bilde ir diezgan vienāda. Protams, izdzīvot un atjaunoties šādās sacensībās nav viegli, jo kalnu posmi, kas jāveic, ir diezgan stāvi un gari. Riteņbraukšanā neesmu pirmo gadu, organisms ir pietiekami trenēts, lai tik intensīvas slodzes izturētu.

Cik kilometru tiek nobraukts gada laikā?
Šogad ir bijis mazāk nekā iepriekšējos gadus, taču tāpat nobraukti vairāk kā 30 000 kilometru. Parasti kilometrāža gadā ir starp 30 un 34 tūkstošiem.

Kurš panākums līdzšinējā karjerā tev ir nozīmīgākais?
Izcelt vienu vienīgu ir diezgan sarežģīti, bet sirdij tuvāka ir uzvara Kalifornijas tūres posmā (2015. gadā). Tobrīd vēl biju salīdzinoši nelielā komandā (“Hincapie”), taču tas viennozīmīgi ļāva nopelnīt līgumu ar manu nākamo komandu “Cannondale”.

Šogad pretendēji uz vietu Starptautiskās Riteņbraukšanas federācijas Atlētu komisijā, taču saņemot 32.5% balsu, tomēr netiki ievēlēts. Cik lielas bija izredzes, ka tevi ievēlēs?
Teorētiskās iespējas nebija sliktas, ņemot vērā, ka bijām tikai divi pretendenti, taču vārda atpazīstamība tomēr daudz ko nozīmē. Es riteņbraukšanas augstākajās aprindās varbūt neesmu tik atpazīstams kā otrs pretendents Filips Žilbērs (2012. gada pasaules čempions un četru jau pieminēto “pieminekļu” uzvarētājs – autora piezīme), kurš brauc daudzus gadus un uzvarējis neskaitāmas riteņbraukšanas klasikas.

Gatavošanās 2022. gadam jau sākusies

Kad sākas gatavošanās nākamajai sezonai?
Pirmā nometne ar komandu būs decembrī pirms Ziemassvētkiem, bet individuāli esmu sācis gatavoties jau kopš novembra sākuma. Kopš sezonas pēdējā starta, Lombardijas velobrauciena (norisinājās 9. oktobrī, tajā Toms izcīnīja 27.vietu – autora piezīme), neesmu braucis.

Komanda sāks gatavoties pirms Ziemassvētkiem, bet svētkos jau būsi mājās. Sanāk nedaudz saraustīti.
Jā, bet tā jau ir katru gadu. Tas ir laika periods, kad jāsāk intensīvi trenēties, bet nekad nevar zināt, kādi būs laikapstākļi, tāpēc parasti Latvijā uz Ziemassvētkiem esmu maksimums piecas dienas.

Kas ir prioritāšu sarakstā šajās piecās dienās?
Pats galvenais ir satikt ģimeni un draugus. Vismaz vienu reizi pa Carnikavas promenādi jāaiziet arī līdz jūrai.

Līgums ar komandu “Trek-Segafredo”, ko pārstāvi kopš 2018.gada, tev ir uz vēl vienu sezonu. Esat runājuši par līguma pagarināšanu?
Komandā jūtos ļoti labi, patīk atmosfēra un virziens, kurā komanda dodas. Labprāt paliktu “Trek-Segafredo”, taču tai jābūt abpusējai vēlmei. Sarunas par šo tēmu ar komandu sāksim nākamā gada sākumā.

Ar lepnumu uzvelk Latvijas kreklu

Tu esi liels podkāstu cienītājs. Ko tu parasti klausies?
Sporta podkāstus es klausos diezgan reti, parasti tas ir kaut kas pilnīgi cits. Viens no maniem iecienītākajiem podkāstiem ir “Freakonomics” – tas ir par ekonomiku, cilvēku attieksmi pret naudu, ieradumiem, kas ir pretēji loģikai. Klausos arī žurnāla “IR” podkāstu “Šķiltava” un citus.

Aktīvi lasi arī grāmatas. Kura ir jaunākā, ko esi izlasījis?
(Aizdomājas) Hm, neatceros, atstāju viņu Londonā. Bet tagad lasīšu Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteni”. Filmu neesmu redzējis. Ja ir tāda iespēja, tad vispirms cenšos izlasīt grāmatu un tikai tad noskatīties ekranizāciju. Līdzīgi bija ar “Harija Potera” un “Hobita” grāmatām – sākumā izlasīju, pēc tam noskatījos.

Novembris ir valsts svētku mēnesis. Ko tev nozīmē Latvija?
Parasti novembrī cenšos būt Latvijā, taču šogad diemžēl nesanāks.  Mans ir liels lepnums, ka esmu latvietis un carnikavietis. Bez tiem Latvijas cilvēkiem, kuri man ir palīdzējuši – gan treneriem, gan draugiem un ģimenes – un virzījuši pareizajā virzienā, es šeit [pasaules līmeņa riteņbraukšanā] nebūtu. Priecājos par katru reizi, kad varu uzvilkt Latvijas sarkanbaltsarkano kreklu un pārstāvēt Latviju, cik labi vien varu, neatkarīgi no tā, vai tas ir pasaules čempionāts, olimpiskās spēles vai jebkuras citas sacensības.

Foto: no personiskā arhīva un Ģirts Kehris

 

Ar Tomu Skujiņu sarunājās Jānis Pārums