Šajā nedēļas nogalē, no 9. līdz 12. septembrim, visā Latvijā notiek Eiropas kultūras mantojuma dienu pasākumi, kas šogad veltīti kultūrvēsturiskajai ainavai.
Ādažu novads Kultūras mantojuma dienu projektā bija pieteicis Alderu parku, vietu, kura gadsimtu garumā bijusi nozīmīga mūsu novada kultūrvēsturē. Alderieši izsenis bijuši rosīgi un aktīvi ļaudis. Alus darītavas ‘’ziedu laikos’’ nelielas upītes ieskauto pussaliņu Alderos ļaudis nodēvēja par ‘’Saliņu’’. Svētdienās te tika spēlēts teātris, rīkotas kopdziedāšanas vai vingrošanas nodarbības deju harmonikas pavadījumā. Divas reizes vasarā pūtēju orķestris ‘’Saliņā’’ obligāti ieskandināja lielās zaļumballes.
Aktīvā dzīve Alderos neapstājās arī padomju gados. Populāri bija airēšanas maratoni , un kad kanālā tika ierīkota straujūdens slaloma trase, plostniekiem te bija īstā vieta, lai mērotos savā izveicībā.
Parka kalniņā, kuru varam uzskatīt par Alderu ‘’Saliņas’’ tradīciju turpinātāju, apkārtnes ļaudis visos laikos ne tikai krāšņi svinēja Lieldienas un Līgo svētkus, bet arī ballējās pūtēju orķestra pavadījumā pēc ikgadējiem Alderu plostnieku svētkiem. Aktīvā dzīve Alderu parkā turpinājās līdz pagājušā gadsimta 70. gadiem.
Ādažu dome, piesakot Alderu parka kultūrvēsturisko ainavu kā projektu šajās Kultūras mantojuma dienās, izvēlējās sarīkot sakopšanas talku un novietot te informatīvo planšeti, kā arī organizēt tikšanās pasākumu ar sirmajiem Alderu plostniekiem.
Pasākums 9.septembrī Alderos bija kupli apmeklēts. Talcinieki no Ādažu vidusskolas jaunsardzes vienības, Ādažu Brīvās Valdorfa skolas skolēni, Ādažu domes darbinieki un Alderu iedzīvotāji. Ādažu uzņēmēji no SIA Eigers moduļi parkam dāvināja koka tiltiņu, kuru talcinieki varēja novietoja vecā tilta vietā. Lai parka ainavu vērstu krāšņāku, no krūmiem tika attīrīts gar parka malu aizaugušās upītes krasts. Pēc laba padarīta darba sekoja kopīga maltīte – domes meitenes uz ugunskura bija pagatavojušas gardu zupu. Arī trīs no četriem sirmajiem Alderu plostniekiem bija klāt talkā un dalījās atmiņās par plostnieku darbu – vecākajam no viņiem šobrīd 95, pārējiem 90 un 85 gadi. Sirmie vīri bija patiesi aizkustināti redzot jauno paaudzi, kura ar prieku palīdzēja parka sakopšanas talkā un izrādīja interesi par viņu jaunības dienās pieredzēto.
Savu vietvārdu Alderi ieguva no populārās muižas alus darītavas, kas 19.gadsimtā Rīgā un Krievijas impērijas Baltijas provincēs ar savu produkciju spēja veiksmīgi konkurēt ar lielajām vācu alus darītavām.
Aldermuižas (agrāk saukta – Hollershof) alus darītavas ēkas bija celtas no sarkaniem ķieģeļiem un atradās uzkalnā, tās divi augstie dūmeņi, līdzīgi kā Ādažu baznīcas tornis, bija tālu saredzami visā plašā apkārtnē.
19./20.gs. mijā, līdz ar saimnieciskās rosības uzplaukšanu Rīgai kļūstot par lielāko koku eksporta ostu Baltijas povincēs, Alderiem cauri tika izbūvēta unikāla inženiertehniskā būve – Gaujas – Daugavas kanāls (celts laika posmā no 1901.-1903.gadam).
Starp Gauju un Mazo Baltezeru ūdens līmeņa starpība bija apmēram 2,5 m, tāpēc krituma regulēšanai tika izbūvētas 2 pusslūžas, 1 slūžas un 6 mākslīgās krāces.
Kanāls no Gaujas līdz Mazajam Baltezeram bija 3,1 km garš un 10 m plats. Liela daļa gultnes bija veidota no dēļiem un kanāla krasti stiprināti ar vertikālām dēļu sienām.
Pirmās Latvijas Republikas laikā Gaujas – Daugavas kanāls kļuva par iecienītu tūrisma objektu, kuģīši no Rīgas uz Alderiem kursēja līdz pat 20.gs. 60. gadiem.
Statistika liecina, ka laika posmā no 1903.-1905.gadam cauri Alderiem izbrauca ap 1000 plostu, bet 1911.gadā jau 2522 plostu. Lai spētu turpināt savu pēdējo posmu līdz Rīgai, plosti nereti bija jāpārsien. Alderi tam izrādījās vispiemērotākā vieta. Plostnieki te atvilka elpu, sadzēra līkopus ar savu darba devēju un tuvējā apkārtnē noskatīja sev sievu. Ātri vien Alderos izveidojās plostnieku ciems ar savām tradīcijām.