Ādaži jau izsenis ir slaveni ar labiem motokrosa braucējiem, nu šai saimei ir pievienojusies arī Ādažniece Monta Dišlere-Kirilko, kura sekojot savas ģimenes tradīcijām arī iesaistījusies šai aizraujošajā sporta veidā.
Monta ar kvadru brauc jau kopš 16 gadu vecuma un šobrīd rit jau 4.sezona.
Intervija ar Montu:
Kāpēc motokross?
Mana mīlestība pret motokrosu aizsākās jau bērnībā, kad visa ģimene braucām līdzi tētim uz sacensībām. Jau tad, kad es vēl nebiju dzimusi, kādus gadus divus mans tētis jau aktīvi iesaistījās motokrosa dzīvē.
Kāpēc nolēmu arī pati sākt braukt ar kvadru?
Braucot katru nedēļas nogali tētim līdzi, man aizvien vairāk iepatikās motociklu skaņa, sacensību spriedze, atmosfēra un iespēja kopā ar ģimeni jauki pavadīt laiku. Bērnībā ļoti gribēju, lai tētis nopērk man mazu blakusvāģi, jo tolaik viņš pats brauca ar šādu motociklu. Šis sapnis man nepiepildījās. Tad nu nāca laiks, kad tētis sāka braukt ar kvadraciklu. Pāris reizes pamēģinot pašai pakontrolēt šo braucamo, sapratu, ka arī gribu braukt motokrosā un piedalīties sacensībās. Tētis lika man sagaidīt 16 gadus, un tikai tad viņš man nopirkšot Kvadru. 16 gadus es sagaidīju un nākamajā sezonā man bija iespēja piedalīties sacensībās. Kopš tā laika es vairs nespēju iedomāties savu dzīvi bez motokrosa, sava rozā kvadriņa un adrenalīna, ko iegūstu, braucot ar kvadru.
Kā vienīgā meitene Kvadru klasē?
Tā nu ir sanācis, ka esmu vienīgā meitene Latvijā [arī Baltijā], kas brauc ar kvadru Latvijas čempionāta sacensībās un dažādu kausu izcīņas, tādēļ man nekas cits neatliek kā braukt kopā ar džekiem vienā klasē un cīnīties ar viņiem par kopīgām vietām. Pirmā sezona tika aizvadīta visiem aiz muguras, jo tomēr nebija man vēl tik daudz drosmes un spēka, lai spētu cīnīties ar puišiem, taču ar katru gadu jau spēju aiz sevis atstāt aizvien vairāk stiprā dzimuma pārstāvjus. Šogad Latvijas čempionātā ir izveidota atsevišķa klase „kvadri dāmas” un mani vērtē atsevišķi, bet, tā kā esmu vienīgā, tad mans mērķis vēl arvien ir cīņa ar puišiem.
Kā ar traumām?
Runājot par traumām- kritusi pārāk daudz neesmu. Pirmajā gadā sanāca startā kritiens un pārmest kūleni pāri stūrei, bet neko nesasitu, pirms gada nenoturēju Kvadru un nokritu, iegūstot nelielus zilumus, šogad viegls kritiens lejā pa kalnu un vēl šādi tādi nelieli kritieni. Vienīgā trauma, kas ir bijusi ārstējama, bija mana salauztā roka, kuru salauzu 2.sezonas sākumā, atsitot pret stūri. Tika uztaisīta operācija rokai un turpinu braukt tālāk-šoreiz gan krietni piesardzīgāk.
Kādi rezultāti pēdējos divos gados?
Tā kā man ir jācīnās ar stirpā dzimuma pārstāvjiem, tad man veiksmīgi aizvadītas sacensības ir tās, kurās es atstāju sev aiz muguras iespējami vairāk puišus. 2009.gada sezona vidēji katrā Latvijas kausa posmā sev aiz muguras atstāju 3-5 džekus, taču šogad Latvijas čempionātā jau spēju apdzīt 7-10 braucējus. Tiesa gan, dalībnieku skaits 2009.gada sezona bija tikai vidēji 15 braucēji, taču 2010.gada Latvijas čempionātā jau 25-30 braucēji kvadru iesācēju klasē. Man labi izdevušās sacensības ir arī tās, pēc kurām tētis smaida un saka, ka bija labi, jo man svarīgākais viedoklis no visiem ir tēta-trenera viedoklis.
Cīņā ar daiļo dzimumu man ir izdevies gūt uzvaru visās sacensībās, kurās ir bijusi iespēja cīnīties ar meitenēm. [2008. un 2009.gadā bija pāris meitenes, kas piedalījās dažās sacensībās atsevišķos posmos].
Ko man nozīmē motokross?
Motokrosā es jūtos kā savās mājās. Visi sportisti ir draudzīgi, sasvstarpēji ļoti jauki, mīļi- gluži kā viena ģimene. Motociklu rūkoņa ir tā skaņa, kas man izraisa tirpiņu skriešanu caur kauliem, benzīna, eļļas un citas smaržas ir tās, kas liek manam degunam sarosīties, liek sirdij pukstēt straujāk. Motokross šobrīd ir mana prioritāte, jo tas nav tikai pabraukt ar kvadru, bet gan motokross sevī ietver gandrīz visu manu šī brīža dzīvi- ģimeni, draugus, atpūtu, treniņus. Manas brīvdienas tiek pavadītas tieši tā, kā es vēlos.
Kādas ir sajūtas?
Pirms starta man vienmēr ir tauriņi vēderā, neliels uztraukums, esmu tā kā nedaudz ierāvusies sevī-domās ar un par sevi un saviem spēkiem. Kad visi ir pie starta barjeras, ir ļoti liela spriedze, motoru rūkoņu sāk vēl vairāk parādīties tauriņiem vēderā. Kad jau ir cīņa trasē, tad vienīgais, ko es redzu ir priekšā braucošais konkurents, kurš par visiem spēkiem man ir jāapdzen. Pēc finiša karoga parādīšanas, ir tāds kā atvieglojums, ka esmu kaut ko jau paveikusi, atliek tikai atpūsties un turpināt cīnīties.
Monta Dišlere-Kirilko